sentimentālisms?

...kas tas par zvēru? Pēdējā laika ir diezgan vienmuļa ikdiena un tā ir kā sēkla jaunām pārdomām, piemēram, kas ir sīkas lietiņas bet mīļas un labas tev tikai personīgi. Reizēm tās pat nav fiziski aptaustāmas. Manā gadījumā es pēdējā laikā aizdomājos par veciem laikiem, paliek ap sirdi skumji, bet tai pašā laikā seju neapzināti rotā viegls smaids. Atceros kā laukos spēlēju paslēpes ar vecvecmāmiņu kuru kopš saku runāt iesaucu par Ummīti. Es biju oriģināls bērns es savu vecvecmaminu nesaucu par omi vai omīti, bet gan par Ummīti, bet savu vecmāmiņu saucu vēljoprojām par Meni. Visas omes un omītes var iet ieskrieties :D . Ar Ummīti man bija daudz foršu mirkļu, viņš man mācīja vāciski dziedāt un runāt, rakstīt, jokojām manu mammu, vedām Džeinu pastaigāt. Atceros kā vienreiz mēs nesām miskasti ārā, un aizmirsām atslēgas paņemt. Netikām vairs dzīvoklī atpakaļ, tā nu mēs izlēmām iet pie manas mammas uz darbu Akadēmiskajā bibliotēkā un viņai paprasīt atslēgu. Smieklīgs skats, ka pa Lielvārdes ielas krustojumu iet pāri mazs zēns šortos, krekliņā ar čībām un blakus večiņa ar priekšautu džemeperi, miskasti tukšo pie rokas, svārkiem un arī čībām. Laikam tādēļ mūs palaida pāri sarkanajai gaismai.



Varbūt tieši šo tik jauko notikumu dēļ nespēju noturēt asaru straumi kad pateicu atā, savai vecvecmāmiņai 2007. gadā. Viņa zināja daudz jo nodzīvoja gandrīz 100 gadu un bija labākā veselībā nekā tie kuriem bija tikai 65.

eh
ene mene
ene bene sikel sā.

Es biju vien no tiem bērniem kas negāja bērnudārzā jo mani uzaudzināja, ummītis ar meni, lauku pļavas, bites kodumi, kūts smarža, Purvciema pagalma dzīve, kartupeļu lauki, vectēva klēpis šoferā vietā viņa 405 Peugeot, kļavas lapas, upes saulriets un ābeļu galotnes.

Atceros kā no pussakaltušajām pupiņu stīgām veidoju mašinas formu kurā sēdos iekšā un iztēlojos ka braucu. Savu pirmo mazo krēsliņu es uztaisīju, kad man vel bija piena zobi. Man pietrūkst brīvo dienu kad cēlos ap 11:00 ārā smaržoja gaiss un dzēru tēju no krūzītes ar lācīti virsū. Kā "palīdzēju" vectēvam labot automašīnu kamēr skanēja kkādi šlāgeri, ar to ir izskaidrojama mana patika pret tiem, tie atgādina siltas bērnu dienas. Kā zagos kaimiņu dārzā un plūcu vārpas un visādus graudus sabēru tos bļodiņā ar ūdeni un tā bija MANA zupa. Protams es viņu neēdu. Savādi ka ap šo notikumu laiku daļa no maniem draugiem iespējams nebija piedzimuši vai bija, bet vēl īkšķi sūkāja. :D Tas dod tādu sajūtu, ka esi no kādas citas pasaules, no vecas pasaules, par kuru zini tikai tu pats, un saprast varēs tikai tas kurš manā vecumā. Lai gan biju "brīvs" jaundzimušais 90tajos bija ļoti labi jūtama, kā es to saucu, Padomju Romance, atbalsis par laikmetu kuru cerams nekad nepiedzīvošu.


Ah... kariņu spēlēšana kā vairums bērniem man neizpalika.

Nak vēlāks laiks, un es sāku iet dejošanā Zelta Sietiņā. Tur savas mazotnes atmiņas arī slēpjās. Ar Tomu bijām labākie draugi un "ātrum policisti". Atceros Aivis bija neciešams. :D un ak jel... es patiku kādām trim meitenēm no dejošanas, smieklīgi. Protams viņas mani bakstīja un knieba, bet pa reizei kad "mammas" palūdza iedeva kādu buču arī. :D

Atceros ka ar savu Meni vnm bijām visagrāk uz mēģi, tapēc laikam arī šobaltdien nāku stundu agrāk. :D



Un TAD nopirka pirmo datoru un ātri vien ap 11 gadu vecumu es atklāju movie maker :D ar to arī sākās manas filmu taisīšanas mānija. Sākuma es uz molberta kadru pa kadram ar pelīti zīmēju dažādas animācijas un liku mūziku klāt, eh.. kaut tas filmas nebūtu izdzēsušās :(

Lai nu kā, nu es zinu, kas man pietrūkst, un nu es zinu kas viars nekad nebūs, bet labāk nedrīkst skatīties atpakaļ, jāskatās uz priekšu un uz tiem kas apkārt un jādara kas tāds lai vel pēc 18. gadiem tas pietrūktu tā pat kā tagad bērnība.